No 14. līdz 18. oktobrim 83 Latvijas pilsētās un novados norisinājās Karjeras nedēļa, kuru jau septīto gadu organizē Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) sadarbībā ar Latvijas pašvaldībām.  Karjeras nedēļa šogad aizvadīta ar saukli “Ielogojies nākotnē!”, rosinot jauniešus apzināties straujās izmaiņas tehnoloģijās, sabiedrībā un vidē. Nākotnes profesijas nemitīgi mainās un daudzas nākotnē nepieciešamas specialitātes šodien prognozēt nemaz nav iespējams. Tāpēc jau no mazotnes mērķtiecīgi jādomā par to, kā attīstīt specifiskas prasmes un kompetences, lai veiksmīgi iekļautos nākotnes darba tirgū.

Arī Rūjienas vidusskola aktīvi iesaistījusies Karjeras nedēļas norisē, piedāvājot  katram skolas skolēnam iespēju piedalīties kādā no plānotajām Karjeras nedēļas aktivitātēm.

Paši jaunākie skolas skolēni devās ciemos uz novada uzņēmumiem un iestādēm – Rūjienas novada pašvaldību, bibliotēku, kultūras namu, izstāžu zāli, Rūjienas multifunkcionālo jauniešu un iniciatīvu centru, pastu, policiju, ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, tautskolu, z/s “Kunturi”, “1.Aptieku”, pie audējas Gunitas Velpas, manikīres Līgas Āboltiņas, galdnieka Viļņa Bišofa, lai iepazītu uzņēmumā esošās profesijas un to darba pienākumus, redzētu darba vidi un instrumentus. Jāpateicas visiem uzņēmuma pārstāvjiem, kuri uzņēma mazos ciemiņus un veltīja tiem savu laiku, padarot šo dienu tik īpašu un vērtīgu. Šāda veida pasākumu organizējam jau otro gadu, jo skolēnu ieguvums ir milzīgs. Iegūtas ne tikai zināšanas, bet arī “iemēģināta roka” farmaceita, galdnieka, audēja, pastnieka, bibliotekāra vai kultūras darbinieka profesijā.

Savukārt vecāko klašu skolēniem tika organizēti divi pasākumu cikli “ Biznesa stunda” un “Pašportrets profesijā”. Vadīt “Biznesa stundu” un dalīties ar savu pieredzes stāstu ieradās mūsu novada uzņēmēji Madars Kalniņš, Jurģis Krastiņš, Līga Čākure un Jānis Roze. Katram uzņēmējam ir savs stāsts -  kā nonākt līdz biznesa idejai un  kā to vadīt, kādas prioritātes un vērtības izvirzītas kā galvenās, taču visiem stāstiem caurvijas galvenā atziņa – vajag sapņot lielus sapņus un uzdrīkstēties tos realizēt.

 Ļoti gaidīti viesi skolā bija tās bijušie absolventi – Iveta Auniņa, Signe Zvirbule, Gatis Lapsiņš, Arturs Gruzdiņš un Kristīne Budaha, kuri “ieskicēja” savu portretu izvēlētajā profesijā jau no skolas sola – kā pieņemt lēmumu vienai profesijai par labu, cik liela nozīme ir dažādu apstākļu sakritībai, vai izvēlēto profesiju var saukt par “sirds”darbu, kā arī par profesijas priekšrocībām un trūkumiem. Īpašs paldies jāsaka Gatim Lapsiņam, kurš skolā pavadīja visu dienu un tikās ar visiem vecāko klašu skolēniem. Gatis uzsver, ka ģimenei ir īpašs spēks un nenoliedzami liela ietekme uz sava bērna karjeras izvēli.

Atbilstoši šī gada Karjeras nedēļas izvirzītajai tēmai  - nākotnes profesijas un prasmes, kas būs nepieciešamas nākotnes darba tirgū, 4.-6.klašu skolēni interaktīvā veidā tika iepazīstināti ar programmētāja profesiju. Pēc praktiskām nodarbībām programmēšanā “jaunizceptie” speciālisti atzina – bija interesanti un ir vērts padomāt par profesijas izvēli IT jomā.

Ir liela gandarījuma sajūta pēc tik piepildītas Karjeras nedēļas, tāpēc vēlos pateikties ikvienam, kurš iesaistījās pasākumu realizēšanā, kurš neatteica un atvēlēja savu laiku, lai atbrauktu ciemos. Es teiktu, ka no Rūjienas nāk ne tikai stipri, bet arī sirds silti ļaudis, kas ir arī savas dzimtās vietas patrioti.

Paldies!

 

Inguna Kūķe

Rūjienas vidusskolas karjeras konsultante

 

 

Projekta HEART tikšanās rudenīgajā Šampaņā

 

Erasmus+ projekta HEART darbība Rūjienas vidusskolā turpinās arī šajā mācību gadā. Šogad būs iespēja viesoties pie projekta partneriem Francijā, Somijā un Grieķijā.

No pirmā brauciena, kas notika no 22. līdz 28.septembrim Francijā Vuzjēras pilsētā (Vouziers) jau esam atgriezušies, un mēģināsim dalīties ar spilgtākajiem gūtajiem iespaidiem. Pavisam bijām seši Rūjienas vidusskolas dalībnieki - skolotājas, Maruta Berga, Anda Deksne un skolēni Paula Kate Čākure, Agate Balode, Liene Engere un Jēkabs Jostsons.

 

 

Pirms brauciena cītīgi gatavojāmies – mūsu mājasdarbs bija izveidot divas prezentācijas – vienu par valsti, pilsētu un skolu, otru- komiksu par kādu tautas teiku vai pasaku. Interesanti bija klausīties citu partneru sagatavotās prezentācijas – varējām sajust kultūru dažādību.

Skolēniem nelielās darba grupās bija jāizdomā stāsts, un no tā jāizveido komikss, izmantojot vietni www.makebeliefscomix.com. Tā kā Rūjienā pirms brauciena jau bijām kaut ko līdzīgu darījuši, tad mums bija skaidrs, kas jādara. Grūtāk bija izdomāt, ko tieši ietvert stāstā, kādus dialogus veidot. Prieks, ka visās grupiņās dažādu valstu skolēni varēja komunicēt, vienoties par tēliem, par sarunām, un visiem bija rezultāts!

Vuzjēra ir neliela pilsētiņa Francijas ziemeļdaļā Šampaņas reģionā. Franču skolotāji bija sagatavojuši mums ļoti piesātinātu programmu, jau pirmajā dienā braucām uz netālo Sedanas cietoksni, kas ir apbrīnojams ne tikai ar tā skaistumu, bet arī ar grandiozumu. Tā ir lielākā nocietinātā pils Eiropā, celta ap 1420.gadu, piedzīvojusi neskaitāmus iebrukumus. Pašlaik daļā no cietokšņa darbojas muzejs, ir iespēja izstaigāt un apskatīt, kā viduslaikos tikuši sargāti bastiona mūri.

 

 

Šampaņas reģiona ievērojamākā pilsēta ir Reimsa. Priecājamies, ka varējām apskatīt slaveno un apbrīnojamo Reimsas Dievmātes katedrāli. Šajā gotiskajā stilā celtajā katedrālē no viduslaikiem līdz 1825.gadam kronēti visi Francijas karaļi. Karaļa Šarla VII kronēšanas ceremonijā (1429.g.) piedalījusies arī Žanna d`Arka. Pēc šādiem gides dotajiem faktiem jūtamies ļoti nozīmīgi, ejot pa katedrāli, kurā kādreiz senos laikos staigājuši Francijas karaļi. Ieejot katedrālē izjūtam apbrīnu par augsto jomu, par krāšņajām vitrāžām, īpaši lielo rozeti, kuras tēli mirdz gaismas staros.

 

 

Reimsā vēl iepazīstam konditorejas ražotni Fossier, kur ražo īpašos rozā cepumiņus, mums bija iespēja ne tikai nogaršot dažādus cepumu veidus, bet arī redzēt to tapšanas procesu.

 

 

Šampaņas reģions ir vienīgā vieta pasaulē, kur tiek ražots šampanietis. To ražo no vietējām vīnogām pēc īpašas tehnoloģijas. Apmeklējam pazemes alas, kurās ir ierīkota Pommery šampaniešu rūpnīcas noliktava.

Ceturtdiena mums bija izbraukuma diena. Vispirms iepazināmies un apskatījām muzeja “Karš un miers” ekspozīciju. Muzejs veltīts trīs lieliem, nozīmīgiem kariem Francijas vēsturē 1870.-1871., 1914.-1918. un 1939.-1945. Varējām skatīt plašo franču armijas uniformu klāstu, ieskatīties karavīra ikdienā ierakumos, aplūkot kara tehniku, klausīties gida stāstījumā par katra kara gaitu un stratēģiju.

 

 

Tālāk mūsu ceļš virzās Beļģijas virzienā. Vērojam nelielas ainaviskas izmaiņas, parādās Ardēna kalnainie, mežainie apgabali, un netālu iebraucot Beļģijā esam sasnieguši šīs dienas galamērķi Hanu un tās slaveno alu labirintu. Alas veidojusi upe Lesse vairāk nekā pirms 500 tūkstošiem gadu. Interesanti, ka upe gan ietek, gan iztek no šī kalnu masīva. Alas patiešām milzīgas, ar krāšņiem, majestātiskiem stalaktītiem un stalagmītiem, daži no šiem akmens veidojumiem izskatās tik plastiski, ka šķiet kāds tos tikko sakrokojis. Kādā no alas “zālēm” vērojam brīnišķīgu gaismas šovu, rodas tāda nereāla sajūta, ka esam uz kādas nezināmas planētas. Gids stāsta, ka pavasarī, kad pazemes upē ir liels ūdens līmenis, ala nav pieejama apmeklētājiem, tā ir pilna ar ūdeni, esam priecīgi, ka varam šo dabas skaistumu vērot savām acīm.

 

 

Pēdējo brauciena dienu pavadījām Parīzē. No rīta atvadījāmies no mūsu franču draugiem, un tas bija mazliet skumji.

Protams, sapratām, ka Parīzi nevar iepazīt vienā dienā, bet bijām priecīgi, ka varējām apskatīt kaut nelielu tās daļu - Parīzes Triumfa arku, Luvru, Pompidū centru, pastaigāties Elizejas laukos. Un pats skaistākais un gaidītākais mirklis – vakarā - brauciens izgaismotajā Eifeļa tornī. Mēs uzbraucām līdz pašai torņa augšai, emocijas bija neaprakstāmas, gaismās mirgoja ne tikai pats Eifeļa tornis, bet arī visa Parīze!

 

 

Projekts paredz, ka skolēni dzīvo viesģimenēs, lai labāk iepazītu vietējās tradīcijas un kultūru, mācītos valodu, draudzētos, kopā atpūstos.

Par savu uzņemšanu ģimenēs stāsta skolēni.

 Liene Engere: “Mani uzņēma jauka meitene Laurine. Mēs esama vienā vecumā, viņa ļoti rūpējās par mani. Arī Laurines ģimene bija ļoti atsaucīga un gādīga. Ēdieni, ar kuriem mani cienāja ģimenē, ļoti neatšķīrās no mūsu ēdieniem ikdienā. Vairākās maltītēs varēju arī nogaršot kādu no franču nacionālajiem ēdieniem, piemēram, kišu – picai līdzīgu ēdienu, kam pievienota sakulta ola. Laurines ģimene ir diezgan liela, viņai ir trīs brāļi. Mēs no skolas dzīvojām diezgan tālu apmēram 35 minūšu brauciena attālumā, nelielā ciematiņā. Ciematiņš bija maziņš, bet ļoti skaists. Laurine mani izvadāja pa visu ciematiņu, un daudz ko pastāstīja. Katru dienu, braucot uz skolu un atpakaļ, varēju vērot Francijas ainavas. Diemžēl man bija ļoti grūti sarunāties ar Laurini un visiem viņas ģimenes locekļiem, jo neviens neprata angļu valodu. Tomēr visas nepieciešamās lietas izrunājām un sapratāmies labi, jo saziņai izmantojām internetā pieejamo franču – latviešu vārdnīcu. Man kopumā bija ļoti laba pieredze ar manu viesģimeni, priecājos, ka satiku tik jaukus cilvēkus un bija mazliet skumji atvadīties. Tagad man ir arī draudzene Francijā.”

Jēkabs Jostsons: “Projekta laikā dzīvoju 20 minūšu attālumā no Vuzjēras, mazā, 200 iedzīvotāju ciematiņā ar baznīcu tās centrā. Mani uzņēma puisis vārdā Evans. Ģimenē bija arī jaunāks brālis, mamma un tētis. Mana pieredze bija ļoti jauka, par mani vienmēr parūpējās un aizdomājās, lai gan bieži ģimene nesaprata, ko gribēju pateikt. Nācās vairākkārt atkārtot. Ģimenes hobijs un ienākumu avots ir zirgi. Evana mamma Ingrīda organizē zirgu sacīkstes. Arī man bija iespēja apskatīt gan zirgus, gan plašo sacīkšu teritoriju. Katru vakaru mani pārsteidza dažādi franču ēdieni, interesanti, ka vienmēr franči ēd baltmaizi. Bieži ēdienu sastāvā bija kazas siers, kas man īpaši negāja pie sirds. Vislabākie, protams, bija raibie deserti, kūkas, makarūni. Ļoti gardas bija franču plānās pankūkas jeb crepes. Noteikti atgriezīšos.”

Agate Krista Balode: “Es Francijā dzīvoju pie meitenes vārdā Camille. Viņa dzīvoja pie manis kamēr viesojās Latvijā, tāpēc bijām jau pazīstamas. Pieredze gan bija stipri savādāka nekā Latvijā, jo viņa bija daudz atvērtāka, atrodoties savās mājās. Daudz biežāk sarunājāmies un iepazinām viena otru labāk. Camillei ir viena māsa un viens brālis, ar kuriem arī paguvu sadraudzēties. Vakarā, kad daudz agrāk atgriezāmies viesģimenēs, ar viņas mazo māsu spēlējām videospēles :). Pati ģimene bija ļoti jauka un saprotoša. Vakariņas vienmēr bija ļoti gardas un manā gaumē. Arī mēs dzīvojām apmēram pusstundas brauciena attālumā no skolas, bet pa ceļam varēja vērot daudz skaistu skatu, tāpēc arī tās sauktu par mazām ekskursijām. Viņi dzīvo pavisam mazā ciematiņā, kuru kādā no vakariem izstaigājām. Kopumā esmu ļoti priecīga par to, ka iepazinos ar šo ģimeni, jo tagad pazīstu veselu ģimeni, kā arī suni un kaķi Francijā!”

Laiks – nedēļa, kas bija atvēlēta braucienam uz Vuzjēru, paskrēja tik ātri! Mums visiem ir skaidrs, ka Francijā noteikti vēlamies atgriezties! Redzējām ļoti daudz, bet tajā pašā laikā tikai kādu nelielu daļiņu no milzīgā Francijas kultūras mantojuma.

Vēlreiz paldies franču skolotājiem par jauko programmu un viesģimenēm par silto uzņemšanu!

 

 

Liene Engere (8.b klase) un skolotāja Anda Deksne

 

Valmieras Drāmas teātra izrādes „Smieklu sasaukšanās” apmeklējums programmas „Latvijas skolas soma” ietvaros
1.-5. klašu skolēniem

 

Neliels stāsts par to, kā 26.septembrī, ceturtdienas vēlā pēcpusdienā, 3.klašu skolēni kopā ar savām skolotājām devās uz Valmieras Drāmas teātri, lai baudītu pirmizrādi “Smieklu sasaukšanās.”

Jau pats nosaukums liecināja, ka  tā varētu būt citādāka nekā parasta teātra izrāde. Interesanta, kreatīva pieeja, kā caur I. Zanderes dzejoļiem, dziedot, lecot, dejojot, atklāj bērniem dažādos pasaules redzējumus. Bērnus uzrunāja gan mūzika, gan krāsainie tērpi, gan aktīvā rosība un kustība uz skatuves!

 

Ko tad saka paši mazie teātra apmeklētāji?

Mani uzjautrināja, ka  visi aktieri zālē ienāca skaļi un jautri svilpodami, un kādam bija kājas gaisā. Smējos, kad tēvs ar māti nezināja, ka viņiem ir dēls un meita. Aizdomājos, kā to var nezināt? (Andis)

Un tiešām bija pārsteidzoši, ka lokanie un kustīgie aktieri runāja dzeju, to atveidojot interesantās un brīžam pat smieklīgās kustībās. (Jete, Keita, Elīna)

Izrāde bija muzikāla un, īpaši patika, kad dziedāja Renārs Kaupers, jo tad es arī dziedāju līdzi. ( Elīza, Elizabete, Marija)

Aktieri izmantoja dažādus instrumentus un tad radās priecīga noskaņa. (Kitija , Andželika)

Pats dīvainākais bija tas, ka šajā izrādē visi aktieri staigāja basām kājām un bieži no zemes pacēlās dažādi objekti, patika kā aktieri āzējās. (Beāte, Agneta)

Un brīnījos gan, kad spoguļbērni atkārtoja to pašu, ko viņu vecāki. Vai tā ir arī dzīvē? (Kristers)

Jauki, ka varējām šādu izrādi noskatīties! Paldies…….

Šī gada 4.oktobrī mēs, 11.klases skolēni, uz pāris stundām kļuvām par pedagogiem 1.-3.klašu skolēniem. Ierodoties savās klasēs, daži bērni izskatījās mazliet apjukuši, ieraugot savu skolotāju vietā mūs, taču ar laiku viņi saprata, ka viss ir labi.

Sākot pirmo mācību stundu, gājām apsveikt skolotājas, kuru vietā strādājām, un pēc tam vārdu devām arī viņu skolēniem. Kad klašu audzinātājas bija devušās prom, īstais darbs varēja sākties.

Ja pirmajā stundā vēl īsti nejutāmies droši savās skolotāju lomās, tad drīz vien gan mēs, gan skolēni pieradām pie jaunajiem apstākļiem.

Mācību dienai tuvojoties noslēgumam, bija jūtams neliels nogurums, taču tas bija nieks, jo paši ikdienā saskaramies ar vēl lielākām grūtībām.

Kopumā mazajiem skolēniem ir patikuši jaunie skolotāji un tas, kā tika vadītas stundas.

Arī mums pašiem radās dažādas atziņas un domas par to, kā ir būt skolotājam.

“Būt par skolotājām 2.b klasei bija interesanti, taču nogurdinoši. Mazajiem ir tik daudz enerģijas, ka mēs netikām viņiem līdzi. Bija patīkami saņemt apskāviens un zīmējumus. Sapratām, ka būt par skolotājām, īpaši mazajās klasēs, ir ļoti grūti, tomēr mums tas patika. Šķita, ka arī bērni bija apmierināti, jo viņi mūs uzņēma ar prieku.” (Sabīne un Ance)

“Mums patika Skolotāju diena, lai gan tā bija nogurdinoša un prasīja daudz pacietības. Šīs dažas stundas mums lika saprast, cik grūts darbs ir skolotājām.” (Gerda un Anna)

“Šīs četras mācību stundas mums iemācīja to, ka ne visi var būt pedagogi. Skolotājam, kurš strādā ar jaunāko klašu bērniem, ir jābūt nemitīgā kustībā un jāspēj sekot līdzi katram skolēnam. Protams, šis darbs sagādā pozitīvas emocijas, taču ne vienmēr viss notiek, kā esi to paredzējis. ” (Dārta un Everita)

“Ieguvām jaunu pieredzi. Nākamgad, mācot skolēnus, zināsim, kā izkļūt no neveiklām situācijām. Protams, bija grūti, bet mēs to izturējām, un bērniem patika stundas.” (Elza un Līga)

11.klases skolniece Everita Dunce

 

Šogad aprit 30 gadi, kopš tika izveidots Baltijas jūras projekts, kurā iesaistītas skolas no visām valstīm ap Baltijas jūru. Rūjienas vidusskola šajā projektā tika uzņemta 1990.gadā, tātad esam viena no vecākajām dalībskolām! Atzīmējot BSP 30gadi, no 26. - 29.augustam Igaunijā Roosta Puhkekula notika UNESCO Baltijas jūras projekta un Asociēto skolu tīkla skolēnu un skolotāju starptautiska konference, kurā Latviju pārstāvējām mēs – Rūjienas vidusskolas skolēni Emīls Ķīkulis, Klāvs Kristiāns Sproģis, Kristaps Krūmiņš un skolotāja Anda Deksne. Konferencē piedalījās arī pārstāvji no Japānas, Slovēnijas, Krievijas, Ukrainas, Polijas un Igaunijas.

Programma bija ļoti piepildīta un pārdomāta - lekcijas mijās ar interaktīvām nodarbībām, bija iespēja izvēlēties daudzveidīgas vakara aktivitātes, bija laiks sarunām, dejām un citu valstu kultūras iepazīšanai.

 

Tomēr visspilgtāk mums atmiņā paliks otrdienas ekspedīcija uz Osmussaare salu. Mūsu mērķis ir iepazīt salas bioloģisko daudzveidību, kā arī skatīt tās izmaiņas vēsturiskā aspektā.

 

Sala atrodas aptuveni 7km no kontinenta un tajā nokļuvām, braucot ar laivu un nelielu kuģīti.

 

Osmussaare ir putnu paradīze, te tos neviens netraucē, jo uz salas pašlaik dzīvo tikai viena ģimene, kura nodarbojas ar aitkopību.

 

Salas ziemeļaustrumu piekraste ir pavisam atšķirīga – te paveras skats uz kaļķakmens stāvkrastu.

 

Savukārt salas vidusdaļā ir kadiķu audzes un daži pārpurvoties sākuši ezeri. Pašā salas ziemeļu galā atrodas bāka, kurā var uzkāpt un papriecāties par jauko ainavu. 

Tās pašas dienas vakarpusē puiši ir izvēlējušies nodarbību, kurā māca afrikāņu dejas un izspēlēt dažādus ritmus uz īpašām bungām. Skan lieliski!

Trešdien esam izvēlējušies darbnīcu, kur piedāvā iepazīt jūras augus un dzīvniekus. Priecē, ka varam darboties pie jūras! Pasniedzējs aktualizē pašlaik samilzušo problēmu par piesārņojumu ar mikroplastmasu. Pludmale šķiet tīra, taču rūpīgi skatoties, tomēr atrodam vairākus sīkus plastmasas gabaliņus, kuri var Saules, ūdens, vēja iedarbībā sadalīties mikrodaļiņās un graut ekosistēmas.

 

Pētnieciskais darbs mijās ar kultūru daudzveidības iepazīšanu, jo katras valsts pārstāvji sagatavojuši nelielas prezentācijas, aktivitātes un sarūpējuši nelielu cienastu. Klāvs un Kristaps stāsta par Latvijas kultūras vērtībām, Dziesmusvētkiem, par Rūjienu, par skolu, savukārt Emīls visiem māca deju “Tūdaliņ, tāgadiņ”, kas visiem ļoti patīk.

Noslēguma sesijā piedalās arī Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrijas un Vides ministrijas pārstāvji, kuri sveic dalībniekus BSP 30gadē, kā arī rosina domāt un rīkoties atbildīgi, atbilstoši izvirzītajiem globālajiem mērķiem, domājot par nākamajām paaudzēm.

Braucam mājās un zinām, ka esam kļuvuši bagātāki – ieguvuši zināšanas, pieredzi vides pētījumos, līdzīgi domājošus draugus, pozitīvas emocijas, pilnveidojuši angļu un krievu valodas, iepazinuši Igaunijas dabu. Un šo bagātību mums neviens nevar atņemt!

Paldies Rūjienas vidusskolai par atbalstu dalībai šajā konferencē!

 

Klāvs Kristiāns Sproģis, Emīls Ķīkulis, Kristaps Krūmiņš, Anda Deksne

 

FOTOGALERIJA