Jau izsenis, no sentēvu laikiem, ziemas mēneši latviešiem saistījušies ar vakarēšanu - vakara pavadīšana ģimenes lokā, kopīgi strādājot, runājot, dziedot, skandinot tautasdziesmas. Laikā, kad daba un cilvēki gatavojas ziemas sagaidīšanai un aktīvais vasaras darbu cēliens aiz muguras, ikviens vairāk varēja atvelēt laiku sevis un pasaules izzināšanai, pārdomām par laika ritējumu, dzīves vērtībām, cikliskumu, atmiņām un saskarsmei ar senčiem. Jau senos laikos ziemas tumšajā laikā dzimtas pulcējās kopā savās mājās, lai godinātu priekštečus – atcerētos un pieminētu labos darbus sarunās, dziesmās, teiku stāstos, mīklās un rotaļās.

Tumšajos ziemas vakaros tika darināti dažādi darbarīki, priekšmeti – grebtas koka karotes, pīti grozi, vīti striķi. Sievietes šuva, adīja, vērpa vilnu, lina auklas, adīja cimdus, zeķes un cepures.  Ikviens piedalījās darbos.

Mājā valdīja miers un svētība. Vienīgais gaismas avots bija pašu izlietās sveces, kuras varēja atļauties tikai turīgākie saimnieki, un aizdegtie koka skaliņi, kuri gaisā radīja nelielu dūmu aromātu, kas iespraucās katrā telpas stūrī un piepildīja to ar savu īpašo aromātu, to papildināja svaigi grebta koka smarža. Senču domas līdz mums nonākušas kā tautas ticējumi:

  • ja skalam degot, paliek gara ogle, tad būs kāds viesis;
  • skalam nekad nedrīkst dedzināt abus galus, lai nesadedzinātu mājas svētības un miera garu;
  • ja sveču lējējas rājas, tad sveces tumši deg un sprakšķ;
  • auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai cilvēks, kas tanī gultā guļ, nekrāktu.

Turpat skalu gaismā tika darināti arī ikdienā lietojamie apavi. Tikai stipra un droša roka varēja izgriezt pastalu no biezā ādas gabala.

Vakari pagāja ne vien kopā darot darbus, bet arī sarunājoties, jokojot, dziedot, stāstot pasakas un teikas, mazākie mācījās burtus, jo starp ikdienas darbiem vecākiem bija grūti atrast laiku bērnu izglītošanai.

20. gadsimtā mainījās saimniekošanas un dzīves veids, vakarēšanas tradīcija pamazām zuda. Taču šodien, kad ar rokām darinātajiem priekšmetiem mūsu acīs ir īpaša vērtība, atgriežas vēlme būt kopā, un darināt jaunas un skaistas lietas, mācīties dažādas prasmes, baudīt tradicionālus un jaunus našķus, atjaunot kopīgas pašu stāstīšanas, lasīšanas un dziedāšanas tradīcijas nu jau pie elektrisko spuldžu apgaismojuma.

Lai atsauktu atmiņā sentēvu lietu nozīmi, darbarīkus, priekšmetus, kuri darināti pašu rokām, ieliekot tajos sirds siltumu, zināšanas un mīlestību, skolēni tika aicināti pārskatīt savas ģimenes krājumus un atrast tajos nozīmīgas senatnes lietas, priekšmetus un ar to attēliem piedalīties virtuālās izstādes "Tēvu zemes novadā" tapšanā.

Iesūtīti tika dažnedažādi attēli -  sentēvu darbarīki, keramikas izstrādājumi, tekstilizstrādājumi u.c. veida seni, vēsturiski priekšmeti un objekti. Attēlam klāt tika pievienoti nelieli apraksti, ar ko šis priekšmets/objekts nozīmīgs ģimenei.

Paldies katram par atsaucību un piedalīšanos izstādes tapšanā. Īpaši lielu paldies vēlos izteikt 5.klases audzinātājām Ilgai Penkai un Montai Brīnumai, 7.b klases audzinātājai Marikai Glušonokai, 2.b klases audzinātājai Inesei Krūmiņai par aktīvu darbu skolēnu iesaistē.  

Virtuālo izstādi no 25.janvāra varēsi vērot skolas mājas lapā un lietotnē Facebook.

 

Ģimene ir cilvēki, kuri mūs satuvina un stiprina!

Direktores vietniece audzināšanas darbā

Aiga Siliņa