Projekta HEART tikšanās rudenīgajā Šampaņā
Erasmus+ projekta HEART darbība Rūjienas vidusskolā turpinās arī šajā mācību gadā. Šogad būs iespēja viesoties pie projekta partneriem Francijā, Somijā un Grieķijā.
No pirmā brauciena, kas notika no 22. līdz 28.septembrim Francijā Vuzjēras pilsētā (Vouziers) jau esam atgriezušies, un mēģināsim dalīties ar spilgtākajiem gūtajiem iespaidiem. Pavisam bijām seši Rūjienas vidusskolas dalībnieki - skolotājas, Maruta Berga, Anda Deksne un skolēni Paula Kate Čākure, Agate Balode, Liene Engere un Jēkabs Jostsons.
Pirms brauciena cītīgi gatavojāmies – mūsu mājasdarbs bija izveidot divas prezentācijas – vienu par valsti, pilsētu un skolu, otru- komiksu par kādu tautas teiku vai pasaku. Interesanti bija klausīties citu partneru sagatavotās prezentācijas – varējām sajust kultūru dažādību.
Skolēniem nelielās darba grupās bija jāizdomā stāsts, un no tā jāizveido komikss, izmantojot vietni www.makebeliefscomix.com. Tā kā Rūjienā pirms brauciena jau bijām kaut ko līdzīgu darījuši, tad mums bija skaidrs, kas jādara. Grūtāk bija izdomāt, ko tieši ietvert stāstā, kādus dialogus veidot. Prieks, ka visās grupiņās dažādu valstu skolēni varēja komunicēt, vienoties par tēliem, par sarunām, un visiem bija rezultāts!
Vuzjēra ir neliela pilsētiņa Francijas ziemeļdaļā Šampaņas reģionā. Franču skolotāji bija sagatavojuši mums ļoti piesātinātu programmu, jau pirmajā dienā braucām uz netālo Sedanas cietoksni, kas ir apbrīnojams ne tikai ar tā skaistumu, bet arī ar grandiozumu. Tā ir lielākā nocietinātā pils Eiropā, celta ap 1420.gadu, piedzīvojusi neskaitāmus iebrukumus. Pašlaik daļā no cietokšņa darbojas muzejs, ir iespēja izstaigāt un apskatīt, kā viduslaikos tikuši sargāti bastiona mūri.
Šampaņas reģiona ievērojamākā pilsēta ir Reimsa. Priecājamies, ka varējām apskatīt slaveno un apbrīnojamo Reimsas Dievmātes katedrāli. Šajā gotiskajā stilā celtajā katedrālē no viduslaikiem līdz 1825.gadam kronēti visi Francijas karaļi. Karaļa Šarla VII kronēšanas ceremonijā (1429.g.) piedalījusies arī Žanna d`Arka. Pēc šādiem gides dotajiem faktiem jūtamies ļoti nozīmīgi, ejot pa katedrāli, kurā kādreiz senos laikos staigājuši Francijas karaļi. Ieejot katedrālē izjūtam apbrīnu par augsto jomu, par krāšņajām vitrāžām, īpaši lielo rozeti, kuras tēli mirdz gaismas staros.
Reimsā vēl iepazīstam konditorejas ražotni Fossier, kur ražo īpašos rozā cepumiņus, mums bija iespēja ne tikai nogaršot dažādus cepumu veidus, bet arī redzēt to tapšanas procesu.
Šampaņas reģions ir vienīgā vieta pasaulē, kur tiek ražots šampanietis. To ražo no vietējām vīnogām pēc īpašas tehnoloģijas. Apmeklējam pazemes alas, kurās ir ierīkota Pommery šampaniešu rūpnīcas noliktava.
Ceturtdiena mums bija izbraukuma diena. Vispirms iepazināmies un apskatījām muzeja “Karš un miers” ekspozīciju. Muzejs veltīts trīs lieliem, nozīmīgiem kariem Francijas vēsturē 1870.-1871., 1914.-1918. un 1939.-1945. Varējām skatīt plašo franču armijas uniformu klāstu, ieskatīties karavīra ikdienā ierakumos, aplūkot kara tehniku, klausīties gida stāstījumā par katra kara gaitu un stratēģiju.
Tālāk mūsu ceļš virzās Beļģijas virzienā. Vērojam nelielas ainaviskas izmaiņas, parādās Ardēna kalnainie, mežainie apgabali, un netālu iebraucot Beļģijā esam sasnieguši šīs dienas galamērķi Hanu un tās slaveno alu labirintu. Alas veidojusi upe Lesse vairāk nekā pirms 500 tūkstošiem gadu. Interesanti, ka upe gan ietek, gan iztek no šī kalnu masīva. Alas patiešām milzīgas, ar krāšņiem, majestātiskiem stalaktītiem un stalagmītiem, daži no šiem akmens veidojumiem izskatās tik plastiski, ka šķiet kāds tos tikko sakrokojis. Kādā no alas “zālēm” vērojam brīnišķīgu gaismas šovu, rodas tāda nereāla sajūta, ka esam uz kādas nezināmas planētas. Gids stāsta, ka pavasarī, kad pazemes upē ir liels ūdens līmenis, ala nav pieejama apmeklētājiem, tā ir pilna ar ūdeni, esam priecīgi, ka varam šo dabas skaistumu vērot savām acīm.
Pēdējo brauciena dienu pavadījām Parīzē. No rīta atvadījāmies no mūsu franču draugiem, un tas bija mazliet skumji.
Protams, sapratām, ka Parīzi nevar iepazīt vienā dienā, bet bijām priecīgi, ka varējām apskatīt kaut nelielu tās daļu - Parīzes Triumfa arku, Luvru, Pompidū centru, pastaigāties Elizejas laukos. Un pats skaistākais un gaidītākais mirklis – vakarā - brauciens izgaismotajā Eifeļa tornī. Mēs uzbraucām līdz pašai torņa augšai, emocijas bija neaprakstāmas, gaismās mirgoja ne tikai pats Eifeļa tornis, bet arī visa Parīze!
Projekts paredz, ka skolēni dzīvo viesģimenēs, lai labāk iepazītu vietējās tradīcijas un kultūru, mācītos valodu, draudzētos, kopā atpūstos.
Par savu uzņemšanu ģimenēs stāsta skolēni.
Liene Engere: “Mani uzņēma jauka meitene Laurine. Mēs esama vienā vecumā, viņa ļoti rūpējās par mani. Arī Laurines ģimene bija ļoti atsaucīga un gādīga. Ēdieni, ar kuriem mani cienāja ģimenē, ļoti neatšķīrās no mūsu ēdieniem ikdienā. Vairākās maltītēs varēju arī nogaršot kādu no franču nacionālajiem ēdieniem, piemēram, kišu – picai līdzīgu ēdienu, kam pievienota sakulta ola. Laurines ģimene ir diezgan liela, viņai ir trīs brāļi. Mēs no skolas dzīvojām diezgan tālu apmēram 35 minūšu brauciena attālumā, nelielā ciematiņā. Ciematiņš bija maziņš, bet ļoti skaists. Laurine mani izvadāja pa visu ciematiņu, un daudz ko pastāstīja. Katru dienu, braucot uz skolu un atpakaļ, varēju vērot Francijas ainavas. Diemžēl man bija ļoti grūti sarunāties ar Laurini un visiem viņas ģimenes locekļiem, jo neviens neprata angļu valodu. Tomēr visas nepieciešamās lietas izrunājām un sapratāmies labi, jo saziņai izmantojām internetā pieejamo franču – latviešu vārdnīcu. Man kopumā bija ļoti laba pieredze ar manu viesģimeni, priecājos, ka satiku tik jaukus cilvēkus un bija mazliet skumji atvadīties. Tagad man ir arī draudzene Francijā.”
Jēkabs Jostsons: “Projekta laikā dzīvoju 20 minūšu attālumā no Vuzjēras, mazā, 200 iedzīvotāju ciematiņā ar baznīcu tās centrā. Mani uzņēma puisis vārdā Evans. Ģimenē bija arī jaunāks brālis, mamma un tētis. Mana pieredze bija ļoti jauka, par mani vienmēr parūpējās un aizdomājās, lai gan bieži ģimene nesaprata, ko gribēju pateikt. Nācās vairākkārt atkārtot. Ģimenes hobijs un ienākumu avots ir zirgi. Evana mamma Ingrīda organizē zirgu sacīkstes. Arī man bija iespēja apskatīt gan zirgus, gan plašo sacīkšu teritoriju. Katru vakaru mani pārsteidza dažādi franču ēdieni, interesanti, ka vienmēr franči ēd baltmaizi. Bieži ēdienu sastāvā bija kazas siers, kas man īpaši negāja pie sirds. Vislabākie, protams, bija raibie deserti, kūkas, makarūni. Ļoti gardas bija franču plānās pankūkas jeb crepes. Noteikti atgriezīšos.”
Agate Krista Balode: “Es Francijā dzīvoju pie meitenes vārdā Camille. Viņa dzīvoja pie manis kamēr viesojās Latvijā, tāpēc bijām jau pazīstamas. Pieredze gan bija stipri savādāka nekā Latvijā, jo viņa bija daudz atvērtāka, atrodoties savās mājās. Daudz biežāk sarunājāmies un iepazinām viena otru labāk. Camillei ir viena māsa un viens brālis, ar kuriem arī paguvu sadraudzēties. Vakarā, kad daudz agrāk atgriezāmies viesģimenēs, ar viņas mazo māsu spēlējām videospēles :). Pati ģimene bija ļoti jauka un saprotoša. Vakariņas vienmēr bija ļoti gardas un manā gaumē. Arī mēs dzīvojām apmēram pusstundas brauciena attālumā no skolas, bet pa ceļam varēja vērot daudz skaistu skatu, tāpēc arī tās sauktu par mazām ekskursijām. Viņi dzīvo pavisam mazā ciematiņā, kuru kādā no vakariem izstaigājām. Kopumā esmu ļoti priecīga par to, ka iepazinos ar šo ģimeni, jo tagad pazīstu veselu ģimeni, kā arī suni un kaķi Francijā!”
Laiks – nedēļa, kas bija atvēlēta braucienam uz Vuzjēru, paskrēja tik ātri! Mums visiem ir skaidrs, ka Francijā noteikti vēlamies atgriezties! Redzējām ļoti daudz, bet tajā pašā laikā tikai kādu nelielu daļiņu no milzīgā Francijas kultūras mantojuma.
Vēlreiz paldies franču skolotājiem par jauko programmu un viesģimenēm par silto uzņemšanu!
Liene Engere (8.b klase) un skolotāja Anda Deksne