Erasmus+ programmas skolu apmaiņas partnerības projekta Eiropas mantojums - atzinība, cieņa, tolerance (Heritage in Europe - Appreciation, Respect, Tolerance) ietvaros no 10. līdz 16. februārim Rūjienas vidusskolas skolotājas Anda Deksne, Māra Guna Dreimane un Marika Glušonoka kopā ar 10.klases skolnieci Sabīni Bezkorovaini un 11.klases skolniecēm Zandu Martu Bāliņu un Kristu Āboltiņu devās uz Spāniju, lai iepazītu spāņu kultūru, dabu, cilvēkus.

22 stundu ilgais un nogurdinošais turpceļš mūs aizveda pavasarī pilsētā Tapia de Kasarrjego.

Vietējie iedzīvotāji pauda patiesu prieku, ka par godu mums pie viņiem ir netipiski silts un saulains laiks. Mūsu acis baudīja kamēliju, narcišu, kallu, prīmulu ziedēšanu.

Pirmā diena pagāja ļoti darbīgi, prezentējot savu valsti, gūstot pirmo ieskatu valsts izglītības sistēmā, meitenēm iepazīstot savas viesģimenes, dodoties ekskursijā pa pilsētu. Tapia ir pilsēta Atlantijas okeāna krastā, kur vērojām gan paisumus, gan bēgumus, kā arī sērfotāju pacietību gaidīt to lielāko vilni. Pilsētas centrālajā laukumā viss atrodas līdzās – skola, rātsnams, baznīca. Vakarā mūs uzņēma pilsētas rātsnamā mēre Ana Vigona, kura pasniedza katram dāvanu.


Pilsētas centrs, skvērs pie skolas.


Kopā ar Tapia de Kasarrjego mēri un skolas direktoru.

Sabīne - ezeri, Covadonga, Oviedo

Otrdien, 12.februārī, mūsu draudzīgais kolektīvs devās ekskursijā uz kalnu ezeriem, kas bija dienas pirmais apskates objekts. Ceļi, pa kuriem braucām kalnos, bija šauri un līkumaini. Brauciens bija garš, taču, nonākot galā un izkāpjot no autobusa, bija redzama brīnišķīga ainava. Starp sniegotiem kalniem kā dzidra acs gulēja skaists ezers. Žēl, ka laika trūkuma dēļ neaizbraucām apskatīt ezeru, kas atradās augstāk kalnos.

Pēc ezeru apmeklēšanas mēs devāmies uz Covadongas alu un katedrāli. Tā ir vieta, no kurienes Spānijā ir sākusies kristietība. Mums bija ļoti paveicies ar laika apstākļiem, ārā bija silts un saulains. Varējām izbaudīt skaistos skatus.


Covadonga

Tālāk mūsu ceļš veda uz Astūrijas galvaspilsētu Oviedo. Tajā mēs apskatījām katedrāli un vecpilsētu. Katedrāles Spānijā ir ļoti greznas, kas kalpo kā labs piemērs gotikas stila arhitektūrai.

Zanda par Taramundi un pludmalēm

Trešās dienas rītu uzsākām ar ierasto pulcēšanos pie skolas, lai sēstos autobusā un brauktu uz Taramundi. Tas ir ciemats, kurā vēl joprojām izmanto tradicionālās amatniecības veidus, ūdensdzirnavās iegūto enerģiju izlieto graudu malšanai, plēšu darbināšanai un kalšanai. Sākumā apmeklējām vietējā kalēja darbnīcu, kurš savas zināšanas un prasmes ir mantojis no paaudzes paaudzē. Paštaisīti naži un svilpītes rotāja ēku, kurā papildus atrodas arī Esquíous Etnogrāfiskais muzejs. Skats no tā uz miglas klātajām kalnu ielejām bija elpu aizraujošs.

Tālāk devāmies uz Katedrāļu pludmali, kura savu nosaukumu ieguvusi no visai savdabīgajām akmens arkām, tās stiepjas visas pludmales garumā un atgādina gotiskā stila baznīcas. Klintis vislabāk izskatās plūdmaiņas laikā, jo var stāvēt tieši zem milzu arkām un blakus tām. Pēc apmēram 45 minūšu garās pastaigas un dučiem uzņemto bilžu braucām uz Ribadeo un baudījām spāņu nacionālo našķi - churros.

Krista - Santiago de Kompostela

Ceturtdien, 14. februārī, mēs apmeklējām vienu no Spānijas skaistākajām pilsētām Santiago de Kompostela, kuras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Pilsēta ik dienu sagaida svētceļotājus, kuri ir sasnieguši Santiago de Kompostelas katedrāli, kas plaši zināma tās agrīnās romānikas arhitektūras dēļ. Mūsuprāt, visinteresantākā ekskursijas daļa bija Santiago de Kompostelas universitātes Ģeogrāfijas un Vēstures fakultātes apmeklējums. Universitātes ēkas sienā ir iebūvēts koks ar dažādām nozarēm, uz kura ikviens cilvēks, pagriezis muguru un neskatoties, var uzlikt pirkstu uz savu nākotnes studiju virzienu. Sabīnes nozare bija vēsture, Kristas bija astronomija, bet Zandas - fizika. Pašlaik neviena no mums neplāno saistīt savu nākotni ar šīm nozarēm, bet dzīvē viss ir iespējams. Protams, arī universitātes lielās un greznās bibliotēkas un jumta terases apmeklējums bija neatņemama sastāvdaļa.

Piektdienu pavadījām skolā Tapiā. Skolēni skolas virtuvē gatavoja tipiskus spāņu ēdienus, ko visi varējām nobaudīt pusdienās. Vēlāk spāņu skolēni pārējos iepazīstināja ar tradicionālajām spēlēm. Savas spējas pārbaudīja gan skolēni, gan skolotājas.

Vēlāk devāmies nelielā ekskursijā uz vietējo zivju konservu rūpnīcu, kur degustējām produkciju, iepazināmies ar konservu gatavošanas procesu no zivju pārstrādes līdz etiķetes uzlīmei uz burciņas.

Un tā pienāca atvadu vakars. Skolas iekšpagalmā viesģimenes klāja galdus, skolas direktors un citi teica pateicības vārdus. Visi kopā sarunās un līksmībā pavadījām šo vakaru.

Meitenes bija ļoti priecīgas par viesģimenēm, kurās viņas nokļuva.

,,Ģimene, kas mani uzņēma, bija ļoti jauka un draudzīga. Mamma vienmēr interesējās par to, kā man iet un vai viss ir kārtībā. Mēs dzīvojām mazliet ārpus pilsētas, klusā, bet skaistā rajonā. Mamma bija skolotāja pilsētā, kas atradās stundas braucienā no Tapias. Tētis bija celtnieks un jau agri no rītiem devās uz darbu. Es, meitene, kas mani uzņēma, un viņas brālis, katru rītu ar autobusu braucām uz skolu. Vakaros mēs kopā ēdām vakariņas un runājām par dienas notikumiem.’’ atceras Sabīne.

,, Mani uzņēma ļoti jauka ģimene. Pašu meiteni sauc Sāra, un viņai ir 14 gadu. Neskatoties uz to, mums atradās daudz kā kopīga, pat tas, ka mīļākais saldums ir šokolāde. Varējām brīvi parunāt par plašiem tematiem, sākot ar skolas dzīvi un līdz pat situācijām mūsu katras valstī. Vakariņojot parasti runājām par atšķirībām starp kultūrām un centāmies lasīt otras valodā, viņai, manuprāt, tas izdevās perfekti. Mīļākā frāze bija “trīs cūkas”. Turpretī par manu burtošanu smējās gan viņas mamma Pilar, gan tētis Melchor. Es vēlētos atgriezties un satikt viņus vēlreiz kaut pēc pāris gadiem.’’ saka Zanda.

Krista stāsta ar prieku: ”Noteikti pati labākā pieredze Spānijas ceļojumā bija viesošanās ģimenēs. Jau pirmo reizi satiekot viesģimeni, sapratu, ka uztraukumam nav nozīmes - viss būs kartībā! Meiteni, kas mani uzņēma, sauca Olaya, kura bija vien 14 gadus veca, bet tas nesagādāja mums problēmas saprasties. Katru vakaru, pēc garas un nogurdinošas ceļošanas, mani mājās sagaidīja gan tradicionāli spāņu ēdieni, gan mums Latvijā ierastie ēdieni kā karbonādes, cepti kartupeļi un cūkgaļas cepetis. Vislielākais pārsteigums, ar kuru saskāros savā ģimenē bija izteikta interese tieši par Rūjienu, latviešu kultūru, dejām, svētkiem, ekonomisko stāvokli, kā arī lauksaimniecību. Manuprāt, Latvijas un Rūjienas reprezentēšanu esmu veikusi sekmīgi, jo ģimene, kas mani uzņēma, jau trešajā vakara teica: “Jā, vasaras ceļojuma galamērķis jau ir izvēlēts – Latvija!”

Un tā pienāca sestdienas rīts, kad stāvējām Tapiā pie skolas un atvadījāmies no saviem jauniegūtajiem draugiem. Asaras acīs bija visiem.

Uz tikšanos pavisam drīz – aprīlī Rūjienā!

Marika Glušonoka, Anda Deksne, Māra Guna Dreimane,
Sabīne Bezkorovaine, Krista Āboltiņa, Marta Zanda Bāliņa