Aizsākoties marta mēnesim, ik gadu Rūjienas vidusskolā tiek atzīmēta Ēvalda diena. Tās laikā tiek godināta komponista, skolotāja, grāmatu veidotāja un dzīves gudra cilvēka, Ēvalda Siliņa lepnuma vērta personība. Pats Ēvalds Siliņš savos dzīves gados īpašu uzmanību sev nav vēlējies, jo zinādams, skolotāju noslogojumu nevēlējies apgrūtināt skolu ar pasākuma organizēšanu, kas veltīts tieši viņam.
Šodien, 10.martā, Ēvaldam Siliņam aprit 102 gadi!
Godinot Ēvalda Siliņa piemiņu, 5.martā skolā viesojās Ēvalda Siliņa meita Līga Siliņa, kura atklāti stāstīja par Ēvalda dzīves gadiem: “Jums viņš ir komponists, grāmatu autors, skolotājs, bet man tētis….”, atmiņās dalās Līga. Ar sirds degsmi acīs Līga stāsta skolēniem ZOOM tiešsaistes klases stundā par to, kā kopīgi pagājuši viņas un māsas bērnības gadi tēta mājās. Klases stunda izveidojas aizraujoša. Tiek pieminēti interesanti fakti no Ēvalda dzīves – bērnība Ēveles pagasta Ķemeres pamatskolā, skolas gadi, kara laiks, Sibīrija, kur piedzīvotais atstāja nospiedumus uz visu mūžu.
Līga piemin, ka tētis divas reizes mācījies 1.klasē un divas reizes arī 4.klasē, uzsverot to, ka arī mūsdienās skolās par šo ideju vajadzētu padomāt, jo zināšanu pamati ir jāiegūst pašā sākumā, vēlāk tos var tikai stiprināt.
Sarunas laikā telpā izskan arī Ēvalda Siliņa kara laikā sacerētā dziesma “Paliec sveiks mans mazais draugs”, kura kļuvusi īpaši pazīstama visā Latvijā. Pēc dziesmas nodziedāšanas uz brīdi telpā visiem aizraujas elpa, jo, Līga sāk dalīties ar savu bērnības stāstu, kā nonākusi Rūjienā, pie tēta … acs kaktiņā ieriešas pa asarai: “Tētis mūs audzināja ar mīlestību, it visā, ko viņš mums stāstīja, dziedāja, rakstīja … bija mīlestība. Ja palika grūti, viņš iegāja istabā un svilpoja, līdz grūtums viņa sirdī pārvērtās cīruļa dziesmā. Tā tapa daudzas bērnu dziesmas, jo tētim patika darīt laimīgus pašus mazākos. Viņš uzskatīja, ka nav bērnu, kas neprastu dziedāt, jā, to katrs dara citādi, bet dziedāt prot visi.” Tā mīlestība, kuru izstaroja Ēvalds Siliņš vēl aizvien ir jūtama Līgas acīs un dabā. Paņemot rokās grāmatu “Ēvalda Siliņa dziesmas bērniem”, ir jūtams komponista dvēseles gaišums, tā mīlestība, par kuru runā visi, kuri kaut reizi ir satikuši Ēvaldu Rūjienas ieliņās, parkā, grāmatā vai dziesmā.
Katra dziesma nes savu stāstu, stāstu, kurš tuvina mūs bērnībai – laimīgai pasaku zemei, no kuras tik ātri izaugam un, apaudzējot sevi ar ikdienas raizēm un darba stundām. Ikdienas steigā mēs zaudējam savu iekšējo dzīvespriecīgo bērnu, kurš pavasarī smeļas enerģiju ziedošos pieneņu laukos, kurš vasaras reibumā metas veldzēties Rūjas upē, kurš rudens bagātībā bauda krāsu daudzveidību, bet, spītējot ziemas salam, ar sarkanu deguna galu, tver dzīves skaistumu gan kalnos, gan lejās.
Ēvalds Siliņš allaž ir bijis un būs jauns. Jaunieša dzīves degsme viņu nepameta pat beidzamajos dzīves gados, jo sirdī valdīja bezgalīga mīlestība. Mīlestība pret visu – bērniem, ģimeni, dabu, dziesmu, Rūjas upi, kura vijas gar māju un, liekas, ka aizskaloja pat mazāko bēdu un neļāva tai nokļūt Siliņu ģimenē.
Tikai retais var nodzīvot dzīvi tā, ka varētu teikt: “Es esmu no sirds laimīgs!” Patiesi laimīgs bija Ēvalds mīlot savu ģimeni un bērnus.
Rūjienas vidusskola, novērtējot skolotāja devumu, aicina atsaukt atmiņā un pārbaudīt savas zināšanas, piedaloties āķīgu atbilžu meklēšanā un pārsteidzošu faktu atklāšanā par Ēvaldu Siliņu. Joprojām skolas un pilsētas pasākumos skan Ēvalda Siliņa “Rūjienas himna” un joprojām, pateicoties Ēvaldam Siliņam, Rūjienas vidusskola vairāk nekā 40 gadus ir skola ar mūzikas novirzienu. Mēs esam lepni! Paldies par dzīves ieguldījumu izglītībā un bērnu sirdīs!
